Plānā neietilpa ieklausīšanās savā bērnā

Cik bieži mēs, pieaugušie, plānojam savu ikdienu? Gribētos teikt, ka katru dienu…kāds jau domās ir izplānojis, kur šodien dosies ēst pusdienas, kāds izplāno ko veikalā pirks vakariņām, kāds plāno ceļojumu, kāds plāno nedēļas nogali. Un cik bieži Jūsu plāni izjūk? Mani plāni, piemēram, bērna aprūpē un audzināšanā jau sen ir nomaldījušies kaut kur nezināmā virzienā. Un varbūt labi, ka tā, jo caur plānu maiņu es vairāk izjūtu savu bērnu, viņa vajadzības, viņu kā personību.

Es vispār neesmu baigā plānotāja. Es vairāk esmu cilvēks, kurš plūst pa straumi. Taču ir lietas, pie kurām es pieturos un atkāpties nevēlos…vismaz nevēlējos līdz brīdim.

Ienākot ģimenē bērniņam, mēs kā vecāki plānojam lietas divreiz un pat piecreiz vairāk nekā pirms tam, jo ir tikai loģiski, ka domā trīs soļus uz priekšu, jo šobrīd Tev ir jāuzņemas lielākas rūpes ne tikai par sevi un otru cilvēku, bet arī par to mazāko Jūsu ģimenē. Tikai žēl, ka neviens mums nepastāsta par to, ka reizēm lietas plānot nevajag, ka reizēm Tev vajag ieklausīties savā bērnā, ka Tev vajag būt pielaidīgākam, ka Tev plānu nevajag. Vienkārši ļaujies.

Iepriekšējos stāstos jau esmu teikusi, ka Rihards ir pudeļbērns , kas man kā “jaunizceptai” mammai nācās grūti, taču sapratu, ka tam ir vairāk plusu kā mīnusu. Tomēr stāsts ir par to, ka strikti biju nolēmusi, ka turpināšu viņu barot ar piena maisījumu līdz pat divu gadu vecumam. Apsvērumi šādai izvēlei bija dažādi gan lasītais žurnālos, dzirdētais raidījumos, apspriestais ar draudzenēm, kā arī balstīšanās uz savām iekšējām sajūtām – tā vienkārši vajag, tas ir nepieciešams. Tas man bija tik svarīgi, jo skaidri zināju, ka ar piena maisījumu viņš uzņem visas tās vielas un vitamīnus, kas viņam ir nepieciešamas, jo ir reizes, kad es nespēju viņam to nodrošināt katrā ēdienreizē katru dienu.

Vēl viena lieta kāpēc mūsu gadījumā piena maisījumus BIJA “the best of the best” ir gulētiešana. Piena maisījum pudele bija kā rituāls pirms miega, jo ne tikai nomazgāšanās, zobu tīrīšana un pārģērbšanās bija kā zīme – laiks ir gulēt iet, bet pudele bija kā “grand finale“.

Kāpēc piena maisījums BIJA un IZBIJA?

Rihards vienu vakaru “uzmeta mīksto” piena maisījumam pavisam. Tagad “tinot filmu” saprotu, ka viņš jau man laikus lika sagatavoties tam, ka šī pudelītes “štelle” nebūs vis kā Tu mammīt gribēji, kā Tu to biji plānojusi…Rihards ļoti labi ēda piena maisījumu un tikpat labi un saldi pēc tā procesa aizmiga, taču parādījās vakari, kad piena maisījumu neizēda, atstājot pavisam mazliet, citu vakaru vairāk, citu vakaru jau pusi neizēdot, līdz nonācām pie tā, ka viņš atsakās no piena maisījuma pavisam. Skaidrs, ka es kā mamma centos rast atbildi/ risinājumu šim visam, bet atgādinu – reizēm nevajag neko rast un risināt, vajag vienkārši ļauties! Piena maisījuma neizēšanu sāku novelt uz to, ka viņš ir pietiekami paēdis un viņš netveras pēc rezervēm, lai gan dienas ritms, ēšanas paradumi mums nebija mainījušies, savukārt, atteikšanās no piena maisījuma novēlu uz to, ka laiks ir pārmaiņām, ka laiks ir nomainīt piena maisījumu, ko es arī izdarīju. Taču šis viss piedzīvoja tik lielu sakāvi, ka, ieraugot jau vien to pudeli, viņš metās bēgt, viņš pudelei gāja ar līkumu (vārdu vistiešākajā nozīmē), viņš sāka psihot un sist no rokām pudeli, ja kāds mēģināja viņam viņu iedot…Un atkal gribēju šīm viņa rīcībām meklēt izskaidrojumu – vai tā ir kaut kāda trauma, izbīlis, slikta pieredze vai kas cits, BET sapratu, ka labāk nevajag, jo nemitīga kaut kāda atbilžu un skaidrojumu meklēšana mani novedīs Tvaika ielā ātrāk nekā es sagaidīšu kaut kādu skaidrojumu šim visam. Tas bija kā belziens pa pieri man.

Sapratu, ka man ir jābeidz mocīt sevi, iedzenot sevi stresā par ko, kas, kāpēc. Jābeidz terorizēt bērns ar mēģinājumiem – nu paņem pudelīti; pagaršo; būs labi. Šo situāciju es pieņēmu. Man nācās to darīt, man nācās respektēt savu gadu un 5 mēnešus vecā (jaunā!!) dēla intereses un nostāju, jo tāds bija viņa lēmums. Tieši tāpēc bieži vien speciālisti un ārsti apgalvo, ka mums kā vecākiem ir jāieklausās savā bērnā, jo katrai viņa darbībai ir kaut kāds izskaidrojums, ko viņi (bērni) mums cenšas pateikt ar to. Acīm redzot, šī Riharda poza bija kā vēstījums man – mammu, esmu gana liels un man to vairs nevajag, pieņem to.

Piena maisījuma neesamība mūsu pirmsgulētiešanas rituālos arī pamainīja savu kārtību, jo nolikt gulēt Rihardu vairs nebija tik vienkārši kā agrāk – ieliec gultiņā, pudele, knupis un ej prom, jo bērns guļ saldā miegā.

Pirms piena maisījuma jezgas Rihards jau kādu laiku gulēja viens pats savā istabā, lai gan atdzīšos, ka arī šim pasākumam – viens savā istabā – gribēju noskaņoties ilgi, jo morāli es pati šim nebiju gatava, taču atkal pierādījās tas, ka vajag ļauties, vajag būt spontānai. Un tā vienu nakti nolēmu – nē, šonakt negulēsim Riharda istabā, šonakt gulēsim katrs savā – Rihards savā, bet mēs ar Oskaru savā…un tā šis darbojas joprojām bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem vai morāliem lūzumiem. Tas bija viegli un dabiski. Bet atgriežoties pie temata piena maisījums un gulētiešana, tad centos meklēt vieglāko pieeju kā nolikt gulēt Rihardu bez liekiem tračiem un “auklēšanās”. No sākuma likās, ka vajag maksimāli nodarbināt man viņu, lai uz gulētiešanu viņš būtu noguris, taču tas nedarbojās. Nākamais ģeniālais plāns bija – ielikšu gultiņā, iedošu knupi, atstāšu gaismu un gan jau viņš pats aizmigs, lieki piebilst, ka tur no gulētiešanas vēl tālu bija, tas viss viņu vairāk uzjautrināja nekā lika saprast – laiks iet gulēt. Visbeidzot atradu vislabāko pieeju mums, mūsu bērnam – gultiņa, vakara pasaka (šis noteikti varētu arī nebūt, taču šis vairāk laikam ir process man, lai man nebūtu sajūtas, ka vairs neesmu viņam tik nepieciešama, bet būtu sajūta – mēs varam pabūt divatā klusi un mierīgi) pirms miega un izslēgta gaisma, jāpiebilst ka lielākoties knupis arī uz gulētiešanu vairs nav nepieciešams. Protams kādu laiku viņš vēl paknosās pa gultu, pabļaustās, parunājās, taču pēc aptuveni 10 – 15 min bērns guļ. Gribu uzsvērt, ka šis der mums un tas nenozīmē, ka kādam arī šis derēs!

Paļauties uz savu bērnu, ieklausīties viņā – tas ir pats labākais plāns.

Ne vienmēr nepieciešams plānot vai rast atbildes uz visu. Vajag vienkārši ļauties.