Klusējot nejutu viņu kā tēti
Cik svarīgs ir tētis? Vai tētim ģimenē ir savs lielums? Vai starp tēti un mammu var likt vienādības zīmi?
Lai arī Tēva diena ir aizvadīta un visi gan publiski (arī es), gan ne tik publiski un ļoti klusām ir apliecinājuši saviem tētiem, cik labi, ka viņi tādi mums ir, ka viņi ir mūsu bērniem, tomēr sapratu, ka gribu par to mazliet parunāt. Gribu padalīties ar Jums, cik svarīgs tētis ir mūsu ģimenē. Cik svarīgs tētis ir Rihardam. Un cik svarīgi ir runāt, lai justu tēti. Un cik svarīgi, lai tētis būtu ikvienam no mums, bet pats galvenais mūsu bērniem!
Teikšu atklāti, pirmos sešus Riharda dzīves mēnešus Oskaru kā tēti nejutu, bet ar šo nevajag saprast, ka viņš nepiedalījās Riharda aprūpē, audzināšanā un citās ikdienas lietās. Viņš bija. Viņš piedalījās. Es nejutu viņu kā tēti. Problēma bija manī, ka es viņu nejutu. Paejot pirmajam Riharda pusgadam, es sapratu un pats galvenais sajutu, ka viņš ir tētis. Tas bija viens mirklis – ka nav un te pēkšņi ir!
Ko nozīmē nejutu kā tēti? Man šķita, ka man viņu vajag visu laiku “bakstīt”, arī tagad reizēm, izdari to un šito, paņem to un šito, aiznes/atnes. Šķita, ka man nepārtraukti viņam ir jāsaka viss priekšā un viņam neienāk prātā, ka ir laiks uzņemties pašam iniciatīvu par lietām. BET tāpēc jau mēs esam katrs savādāks. Tāpēc mēs esam tādi – sievietes un vīrieši. Mēs esam, lai viens otru papildinātu, lai viens otru turpinātu un pabeigtu. Un patiesi ar vīriešiem vajag runāt, viņiem vajag atgādināt, viņiem vajag teikt. Caur klusēšanu un tavu bubināšanu vīrietis nesapratīs, ko tu gribi, lai viņš izdara no visiem tiem padsmit darbiem, kurus Tu ikdienā veic. Tā bija mana problēma. Un es to sapratu tikai pēc gada, ka man vajag runāt, ka man vajag teikt ko izdarīt, jo viņš jau nezina, ka tajā ratu somā jāieliek vēl ir papildus zeķes, jaciņa, jāpaņem bērna mīļmanta un vēl rati jānones. Viņš nonesīs tikai ratus, jo par papildus apģērbu un mīļmantu Tu nebūsi teikusi ne vārda, jo Tev kā mammai tas liekas loģiski, ka to vajag. Tu domā divus soļus uz priekšu, jo esi mamma. Tev jāparedz ir viss. Kad līs, kad saule spīdēs, kad ēst gribēsies un kad pampers būs pilns. Tāpēc jau mēs “sprāgstam” no dusmām, ka viņš to neizdarīja, jo mēs viņiem to nesakām, bet ticiet vai nē – viņi tādas lietas nevar zināt, ja mēs NERUNĀJAM.
Tā bija mana atkāpe un mana sāpe, kuru es vienmēr draudzenēm stāstīju un nesapratu kā var nesaprast, ka vajag uzņemties iniciatīvu lietās, jo tu tak esi tagad tētis. Nu dari tak to pašu ko es – dod ēst, liec vannā, ģērb, maini pamperu, ej ārā utt. Dari. Bet viņi ir savādāki, lai arī loma tā pati – vecāks, bet viņi darbojās savādāk. Es nesaku, ka tā ir visiem, es saku kā jutos es, kā bija man. Tā bija mana problēma. Un vienīgais uz ko es varēju dusmoties tādās reizēs, biju es pati. Tagad es to saprotu, bet pirms tam es to nesapratu. Un šis nav stāsts par to, ka viņš darīja kaut ko nepareizi. Šis bija stāsts par manu klusēšanu, dusmošanos un nesaprašanu kā var nesaprast. Stāsts par to, ka aiz savām problēmām neredzēju viņu kā tēti pirmos sešus mēnešus, lai arī viņš piedzima par tēti tajā pat mirklī un sekundēs kad es par mammu.
Kad sapratu, ka vajag runāt, teikt un stāstīt, tad sāku arī redzēt, cik viņš ir kolosāls tētis, kā viņš padomā par visu – ieliec somā plānākas bikses, ieliec somā ēst, paņem jaku. Atrisinot savu problēmu, es sāku redzēt cik ļoti viņš ir tētis. Cik ļoti viņš ir labs tētis. Cik ļoti, ļoti viņš mīl Rihardu un cik bezgalīgi daudz Rihardam vajag tēti. Nav tā, ka es to nesapratu vai neredzēju pirms tam. Es to sapratu un redzēju, tikai tas nebija tik ļoti, cik ļoti, tas ir tagad.
Rihardam vajag tēti, vajag viņa rūpes, vajag viņa mīlestību un arī stingro vārdu, jo ja tāda tēta mums nebūtu, ja viņš šajā visā nepiedalītos, tad diezin vai Rihards skandētu padsmit reizes – tēti, tēti. Atvērtu no rīta acis un teiktu tēti, norādot uz durvīm, jo tētis ir darbā. Vakarā izdzirdot durvju atslēgšanu, ietu pretim un teiktu tētis. Ieraudzītu bildi un ar pirkstu rādītu uz tēti. Un galu galā tētis ir vienīgais cilvēks, kuram viņš tik dāsni dod bučas.
Tēti!
Tu mums esi tik svarīgs, tik dārgs. Tu mums esi viss. Mēs tevi vienmēr gaidām mājās. Piedod par to, ja reizēm nav silto vakariņu, ja reizēm zupa pašam jāsilda vai esam pikti un pūcīgi. Piedod, ka mēs ar savu uzmācību Tev neliekam mieru, bet tas viss tikai tāpēc, ka mēs Tevi ļoti, ļoti un tā stipri, stipri. Tu jau zini, ka mums bez Tevis būtu grūti.
Esmu laimīga, ka Tu esi viņam un viņš Tev. Esmu laimīga, ka viņam ir no kā mācīties un zinu, ka Tu viņam iemācīsi kļūt par kārtīgu vīru un darīt kārtīgas vīru lietas, arī turēt 10to atsēdziņu, kura mūždien pazūdot. Tu viņam esi svarīgs. Tu viņam esi vajadzīgs.
Un Tev ir savs lielums mūsu mazajā ģimenītē – Tu esi mūsu tētis!
Mēs tevi vairāk par visu un ļoti, ļoti
Un tādi mēs esam tik nenopietni nopietni senči savam dēlam. Un laimīgāki mēs nevarētu būt, jo esam viens otram. Šeit un tagad.
