Dzemdību stāsts

Pareizi saka, ka nav divu vienādu cilvēku, nav divu vienādu bērnu, nav divu vienādu grūtniecību un nav divu vienādu dzemdību stāstu.

Ja man jautā vai Ralfs bija plānots bērns, tad jā, Ralfs bija plānots, taču jāsaka atklāti, ka iekšēji man bija baiļu un šaubu sajūta par to, cik veiksmīgi/ ātri tiksim pie nākamā bērniņa, jo viss Covid-19 laiks, tostarp, vakcinēšanās manī bija atstājusi šaubas par to, cik viss noritēs ātri un veiksmīgi.

Tagad gan jāatdzīstas, ka Ralfs pie mums atnāca ļoti ātri, gribās teikt, ka pat pārāk ātri, jo laikam tik ātram pavērsienam kā vēl viens bērniņš pat es nebiju gatava, taču viss, kas notiek, notiek uz labu.

Tie, kas pazīst mani un seko man līdzi sociālajos tīklos ir informēti, ka šī bija absolūti smaga grūtniecība gan emocionāli, gan fiziski nekā tā man bija ar pirmo dēlu. Katrā grūtniecības trimestrī tika piedzīvota asiņošana: pirmajā trimestrī domāju, ka tas arī būs viss, ka bērniņš būs zaudēts, otrajā trimestrī priekšlaicīgu dzemdību risks, trešajā trimestrī ar ātro neatliekamo medicīnisko palīdzību tiku nogādāta Stradiņu slimnīcā ar ierakstu dokumentos – dzemdības. Paldies kādam tur augstāk stāvošajam, kas bija mums klāt visu šo laiku, lai Ralfs piedzimtu sveiks, vesels un īstajā laikā, nevis priekšlaicīgi.

Smejoties saku, ka Ralfam bija tieši tik ērti mammas vēderā, ka viņš nekur nesteidzās, jo viņš piedzima  40 nedēļas un 4 dienās.

No 37. nedēļas man šķiet, ka laiks burtiski sāka vilkties un katru reizi atvadoties ar savu ārstu norunājām, tad tagad tiksimies pēc dzemdībām, taču tā nebūt nebija, jo katru nedēļu devāmies uz toņiem un šķiet, ka šo notikumu gaidījām ne tikai mēs, bet arī mans ārsts, tuvojāmies jau 39. nedēļai un ārsta verdikts nepārprotams, ja līdz nākamajai vizītei neesat satikušies, tad būs nosūtījums uz dzemdību ierosināšanu. Un tā arī bija, jo 40 nedēļās un 1 dienā man uz rokas bija visi dokumenti, tostarp, nosūtījums uz dzemdību ierosināšanu, kuru bija nepieciešams veikt 5.maijā.

No vienas puses šķita, ka labi, ka tā – ierosināšana, jo veiksmīgi varam saplānot visas lietas, kuras saistītas ar vecākā dēla pieskatīšanu, skaidri varam saprast savu rīcības plānu un darbības, taču no otras puses man bija sajūta, ka tas nav pareizi – ierosināt dzemdības, jo zināmā mērā tā ir iejaukšanās šajā dabiskajā procesā un biju jau ievākusi informāciju, ka dzemdību ierosināšanu veic 41 nedēļā un 3 dienās, ja līdz tam laikam mazais nav nācis pasaulē, jo pēc šī laika tiek uzskatīts, ka ir kritiski mazulim palikt māmiņas vēderā, jo var sāktie dažādas problēmas, kā, piemēram, placentas atslāņošanās, augļūdeņi var palikt zaļi utml.

No 2. maija vakara sāku jau noskaņoties, ka brauksim 5. maijā uz ierosināšanu, tāpēc skaidri zinājām rīcības plānu ar vecākā dēla palikšanu pie vecvecākiem un morāli sāku nobriest, ka 5. maijā mēs satiksim savu jaunāko dēliņu.

4.maija rītā devāmies ceļā, lai nogādātu vecāko dēlu vecvecāku gādīgajās rokās un paši varētu mierīgi gatavoties, lai nākamajā rītā jau dotos uz dzemdību namu.

Kad vecākais dēls tika nodots vecvecākie, atceros, ka mājupceļā uz Rīgu vīram teicu – gribu, lai viņš pats ierodas šajā pasaulē bez iejaukšanās (šis rīts emocionāli mani lauza kopā, puņķojos un raudāju, jo domu par dzemdību ierosināšanu kā kaut ko normālu un dabisku es nespēju pieņemt).

Ierodoties mājās man bija skaidrs viens – jāpalīdz viņam ierasties pašam (jo doma par palīdzēšanu dabiski, proti, gara pastaiga, mīlēšanās, viena pakāpiena izlaišana, kāpjot pa kāpnēm, karsta vanna utml. nelikās priekš manis tik nepieņemama kā medicīniska rakstura iejaukšanās).

Tovakar nolēmām ar vīru, ka dosimies pastaigā un pamīlēsimies (šeit noteikti daļa sasarkst, jo tas ir gana intīms fakts, ko tur aiz aizslēgtām durvīm, BET šo faktu vēlos pieminēt vairāk no medicīniskās rakstura puses, jo šo variantu man pat ieteica ārsts, lai pasteidzinātu procesu, neraugoties uz to, ka visu grūtniecības laiku mīlēties man nebija ļauts dēļ asiņošanām). Vēl šodien atceros  tās dienas pastaigu un sarunas ar vīru. Man kā grūtniecei, kurai nākamajā dienā plānota dzemdību ierosināšana šī pastaiga likās tiešām ļoti, ļoti gara un ilga :D, bet tajā pat laikā relaksējoša, aizgaiņājot visas sliktās domas.

Pēc pastaigas, ierodoties mājās, vīram noteicu – ieiešu karstā vannā, nu varbūt sanāks.

Vannā nosēdēju ne mazāk par stundu, kuras laikā atkal relaksējos, lasot grāmatu un apēdot kādu našķi.

Plkst. 20:00 no mammas saņēmu ziņu “Jūs tā arī pa māju šonakt?” uz ko es atbildēju: “Noteikti, pārcilāju vēlreiz dzemdību somu vai viss rītdienai ir.”

Taču plkst. 20:18 mammai rakstu ziņu “Rauj krampjos, dur mugurā un velk vēderu”. Sapratu, ka tomēr īsti jūtos ne tā kā parasti un varbūt būs izdevies mums kopā. Vīrs ik pa laikam jautāja vai tās ir kontrakcijas uz ko es atbildēt nespēju, jo nesapratu pati vairs, kas īsti notiek un vai patiesi tās ir kontrakcijas.

Plkst. 22:30 noskatījos atkārtoti RDzN video par dzemdību procesu un ierašanos dzemdību iestādē un sapratu – vajag sapucēties, jo laikam būs jābrauc :D. Tā nu uztaisīju pedikīru, savedu seju kārtībā, matus un izdomāju ko vilkšu, paralēli tam izlēmu ieslēgt kontrakciju aplikāciju un ap plkst. 23:00 laiks starp kontrakcijām bija 7 minūtes un kontrakcijas vidēji ilga 26 sekundes.

Tuvojoties pusnaktij vīram teicu  – brauksim, jo starp kontrakcijām bija vairs tikai 4 minūtes un kontrakciju ilgums 40 sekundes, sapratu, ka tas var būt “deadline”, jo runā, ka ar otro viss notiek ātrāk un es nezināju, cik ātri tas notiek.

Ap plkst. 00:00 sākām taisīties un doties uz RDzN, ceļā uz dzemdību namu kontrakcijas “nomierinājās”, visu ceļa posmu no Iļguciema līdz dzemdību namam nebija neviena kontrakcija, kas lika man domāt – vai tiešām būšu apčakarējusi gan pati sevi, gan vīru, bet iebraucot dzemdību nama teritorijā manas draudzenes – kontrakcijas – bija atpakaļ un ar vērienu.

Ieejot iekšā dzemdību namā un informējot personālu par ierašanās iemesliem manī atkal bija tas patīkamais satraukums, nu cik tad garu gabalu cm ziņā esam nogājuši. Un arī šoreiz tāpat kā ar vecāko dēlu bijām nogājuši kopā jau pusi jeb 5 cm.

Atlika aizpildīt visas formalitātes (plkst. 00:30), tostarp, veikt vīram covid – 19 eksprestestu un  man veikt gan lielo covid – 19 testu, gan eksprestestu.  Un te sākās nakts “jautrākā” daļa.

Vīram uzrādīja POZITĪVU eksprestestu, man negatīvu. Savā galvā jau sapratu, ka tas nozīmē vien to, ka blakām viņš man nevarēs būt, taču savā galvā atstāju to 0,01% iespējamību, ka varbūt tomēr.

Lieki piebilst, ka šoks bija pamatīgs par testa rezultātu, jo vīrs pēdējās trīs nedēļas līdz dzemdībām atradās darbs no mājām dēļ manis un lieki nevazājās, tāpat arī man nebija nekādu simptomu un viss bija lieliski.

Uzņemšanas nodaļas medpersonāla verdikts visai skaidrs, sazinoties ar dzemdību nodaļu, vīrs dzemdībās piedalīties nedrīkstēs. Ņemot vērā šo negaidīto un pārsteidzošo faktu mums bija ļauts vēl pabūt kopā līdz brīdim kamēr tiks savestas kārtībā visas formalitātes, liels paldies par šo iespēju, jo noteikti, ja nebūtu tik lielas cilvēcības cilvēkos, kas tonakt strādāja, tad vīru nekavējoties palūgtu pamest dzemdību nama telpas un teritoriju.

Šajā starplaikā, kas mums ļauts vēl pabūt kopā vīrs pārjautā man – vai negribēju ūdens dzemdības. Uz ko atbildēju, ka gribēju. Mūsu sarunā pievienojas arī uzņemšanas nodaļas medpersonāls un pārjautā vai man bija šāda vēlme par ūdens dzemdībām, jo ja ir vēl aktuāli, tad viņa sazināšoties ar dzemdību nodaļu, noskaidrojot vai ir vēl brīva kāda dzemdību zāle priekš ūdens dzemdībām. Atbilde nekavējoties tika saņemta – ir vieta.

Uz šī rēķina, ka vīrs nevar būt blakus, pieņēmām lēmumu – ūdens dzemdībām būs būt.

Uzņemšanas nodaļas medpersonāls redzēja manu pārdzīvojumu par vīra liegumu būt blakām, taču ļoti jauki mierināja, ka ar mani un bērniņu viss būs kārtībā, jo šonakt strādājot fantastiskas vecmātes un viņas par mums parūpēsies.

Atdevu savas mantas, kas atdodamas vīram un tā mēs atvadījāmies, jo bija laiks man doties uz dzemdību nodaļu.

Ierodoties dzemdību zālē (plkst. 00:40) sāku iekārtoties ērtāk, cik nu ērti var iekārtoties gatavojoties dzemdībām. Pēc neilga laika (plkst. 01:00) pie manis ierodas mana vecmāte (nē, līguma man nebija) – Vija Bathena–Krastiņa (es no sirds varu teikt, ja kādreiz Jums krustojas ceļi ar Viju, tad Jūs būsiet drošās rokās, visi labie vārdi un domas, lai nonāk pie Vijas).

Vija jau pirmajās sarunu minūtēs liek man saprast – esam drošībā. Vija no A – Z izprašņā par grūtniecības gaitu un dzemdību priekšvēstnešiem, tāpat pārjautā vai esmu tā, kurai bija tas “pozitīvais” vīrs uz ko caur mazu pinkšķi atbildu – jā. Vija nosaucot mani par mīļo liek atkal saprast – esam drošībā.

Vija pārrunā ar mani visu dzemdību gaitu, pārjautājot vai vēlos darīt kā savādāk, kā man būs ērtāk, tostarp, vēlreiz noprasot – vai tiešām ūdens dzemdības  un kāpēc ūdens dzemdības, jo paralēli Vija dalās savā pieredzē, kad daļa māmiņu iekāpjot vannā saprot, ka tas nav viņu un dzemdē tomēr uz galda. Nosaku Vijai – nepārprotami vēlos ūdens dzemdības, jo šķiet, ka ūdens mani nomierina. Vija vēlreiz nojautā – vai vēlos kontrakciju laiku pavadīt arī vannā, atbildu, ka nē. Papildus Vija norāda, ka blakus zālē pieņems dzemdības, tāpēc, ja nu kas, lai spiežot lielo pogu, ja kaut kas atgadās vai saucot pēc palīdzības, bet viņa ik pa mirklim ienākšot pie manis apraudzīties kā mums klājas, cik tālu esam tikuši.

Vija patiešām ik pa 30 – 40 ieradās pie manis, apjautājoties kā sokas. Kontrakciju laiks šķita ka velkas mūžību, esot dzemdību zālē vienai, paralēli uzliku sev radio telefonā, lai neliktos tik vienmuļi un klusi. Pa gaiteni dzirdēju staigājot un runājot citus tētus, tajā mirklī emocionāli sabruku, jo vīrs bija mājās, bet es dzemdību zālē – viena un bez viņa. Informēju vīru par savām sajūtām caur whatsapp , ik pa laikam viņam uzrakstu, ka ļoti sāp, ka vairs nevaru, ka nepatīk :D. Paralēli skraidu uz tualeti, jo nemitīgā čurāšanas sajūta nav nekur pazudusi, tāpat norādu, ka šajā procesā var piemeklēt caureja, kas ir absolūti normāla parādība dzemdību procesā kā norādīja vecmāte, tāpēc par to uztraukties sevišķi nevajag.

Ap plkst. 02:00 Vija ierodas pie manis ar jautājumu – ūdeņus pārduram tagad uz galda vai labāk vannā gribēsi. Saku Vijai – tagad uz galda. Vija painformē – domāju, ka plkst. 03:00 kāpsi vannā un sāksim strādāt. Piekrītošu pamāju Vijai ar galvu, jo nāk kontrakcija.

Plkst. 02:56 rakstu vīram 8 cm ir atvērums un Vija laiž ūdeni vannā

Plkst. 02:57 rakstu vīram – man jau skatiens peld, es vairs nevaru…

Plkst. 03:00 kā pulkstenis precīzi ierodas Vija ar savu asistenti/ mācekli Elīnu, kāpju vannā un sāksim procesu kopā. Elīna man blakus ir vienā sānā ar ūdens pudeli, atglaužot man izpūrušos matus no sejas, jautājot ik pa mirklītim vai vēlos padzerties. Vija koordinē visu procesu no priekšpuses, iesakot kā labāk atgulties vannā, lai “izšūpotu” katru kontrakciju. Kontrakcijas ir spēcīgas. Vienu brīdi saku Vijai – nezinu pa kuru galu man kas iznāks. Vija nosmej un saka – iznāks tam, kam jāiznāk, viss būs labi, tikai spied uz kontrakciju. Ļoti klausos ikvienā vārdā ko man saka Vija, lai nepieļautu pirmo dzemdību kļūdu, kad ar vakuumu ierauju atpakaļ bērnu kā rezultātā nabassaite aptinās ap bērnu.

Elīna nostājas priekšpusē un Vija no sāna ar sietiņu tīra vannu no gļotām. Elīna Vijai saka – šis ir pats skaistākais process visā dzemdību procesā, skatoties tieši uz manu kājstarpi (tobrīd es pie sevis nodomāju, Elīna, Tu tiešām esi cilvēks savā vietā, ka ar tādu prieku un baudu šo visu izbaudi, tas ir Tavs sirds darbs).

Vija koriģē un saka, lai spiežu tik ilgi kamēr ir spēks, kad Vija redz, ka nav spēka, tad Vija nosaka – iepauzē, bet lēni, ļoti lēni atlaid spiešanas sajūtu. Tā arī izdaru un es saprotu, ka bērniņš jau ir tepat, jo rauj uz pusēm kājstarpi kā traks, sāp ļoti. Vija nosaka – bērniņam ir daudz matu (pie sevis nodomāju, nu vismaz kuņģa dedzināšana sevi būs atmaksājusi :D). Nāk kontrakcija atkal ar skaņu “Sssss” spiežu ārā, starp sāpē, nosaku – šis ir točna pēdējais bērns. Vija ar Elīnu nosmejas. Tuvojas kontrakcija un Vija saka – spied un neapstājies, tā arī daru. Un pēkšņi mani pārņem tāda viegluma sajūta, Vija ātri man uzliek virsū uz krūtīm bērniņu. Sajūtot mazo dzīvībiņu uz sevis mani pārņem emocijas – asaras un vien nosaku – dēliņ, beidzot mēs tiekamies, mēs Tevi tā gaidījām. Vija nosaka – plkst. 03:59 Tu, Ralfiņ, esi ieradies šajā pasaulē.

Piedzemdējot vēl placentu, pārgriežot nabassaiti mēs vēl kādu brītiņu paliekam vannā, es viņu baudu, tādu mazu un ļoti maigu.

Plkst. 04:15 mani pārbauda uz galda, kamēr bērniņu apskata bērnu ārsts. Vija nosaka – pa skaisto neviena paša plīsuma, pat ne mirkloplīsuma, bērnu dakteres verdikts – veselīgs bērniņš:  54 cm garš un 3650 g smags.

Nezinu vai zvaigznes bija debesīs sastājušās kā nākas vai palīdzēja mūsu mēģinājumi pasteidzināt dzemdību procesu bez liekas medicīniskās iejaukšanās, bet kopš šī gada 5.maija plkst. 03:59 mēs esam četru cilvēku ģimenīte.

*Pirmajā naktī pēc dzemdībām atnāca arī mans lielais covid – 19 tests un tas bija POZITĪVS, tāpat arī Oskars 5.maijā no rīta nodeva lielo testu un tas uzrādīja POZITĪVU. Īsumā mistika, nav ne jausmas, kur to dabūjām un kā, tāpat arī nezinām vai bērniņam bija kovids, testu paņēma izrakstīšanās dienā pilno – no mutes un deguna, taču rezultātus nesaņēmu, vēl aizvien šķiet dīvaini kā viņi būtu paziņojuši to man, nepajautājot manu kontaktinformāciju + ja šāds cilvēks vēl nekur nav reģistrēts. Bet, lai nu kā, novērojot dēliņu visu šo laiku viņam nekas nekaitēja, pēc visām ārstu apskatēm vesels bērniņš.

Dēļ mūsu pozitīvajiem covid – 19 testiem, tādēļ arī abi brālīši satikās tik vēlu, jo pieņēmām kopīgu lēmumu ar maniem vecākiem, ka Rihards manu un vīra covid – 19 inkubācijas laiku paliks pie maniem vecākiem, lai lieki neriskētu ar viņa veselību.