Mūsu pirmā ballīte
Man daudzi jautāja – nu kā tad ir, ka pagājis ir gads? Uzreiz atbildi sniegt nespēju vai varbūt arī negribēju…Manī šis gads raisa divējādas emocijas skumji/priecīgi. Skumji, jo tikpat kā neatceros to laiku, kad viņš bija tik maziņš un trausls, neatceros ne to, kā turēju viņu, ne tās pirmās lietas, kuras gaidījām ar izbrīnu un prieku. Priecīgi, jo ir pagājis burvīgs gads, kura laikā esam iepazinuši viens otru gan kā ģimenes locekli, gan kā personību. Šis laiks mums ir licis saprast un pārvērtēt mūsu prioritātes. Licis saprast, cik labi ir būt viens otram, un cik labi ir būt šeit un tagad!
Es nevarētu būt laimīgāka. Esmu laimīga, ka man ir viņi.
Bijām jau labu laiku iepriekš izlēmuši, ka dzimšanas dienas ballīti rīkosim Līgo dienā, jo oficiāli dzimšanas diena iekrita svinībām nepateicīgā dienā – pirmdienā. Un, esot mazliet māņticīgai, zināju, ka nedrīkst svinēt ātrāk. Par ballītes vietu izvēlējāmies manu vecāku lauku īpašumu, nu kur vēl burvīgāku vietu varētu vēlēties kā laukus, tuvāk dabai un prom no lielpilsētas steigas un burzmas. Tā teikt – mazliet attīrīties.
Ja Jums kādreiz šķiet, ka labākā alternatīva ir lapenes, nojumes, teltis, lai glābtos no lietus, tad es varu teikt, ka noteikti tā nav. Paldies manam tētim, kurš apgrieza manus stereotipus par galdu klāšanu un glābšanos no lietus šķūnī. Jā, šķūnī! Ja pirms padsmit gadiem svētkus varēja svinēt kārtīgā lauku šķūnī, tad kāpēc to nedarīt arī tagad. Protams šķūnis bija pilnībā tukšs un pilnībā ietilpīgs aptuveni 25 cilvēkiem, bērniem un ratiem. Lai padarītu šķūni mājīgāku vai kaut mazliet gaumīgāku bijām izkāruši viscaur led virtenes, salikuši meijas un izkāruši Riharda mēneškartiņu virteni un protams baloni, kā gan bez tiem.
Runājot par kūku, tad to cepu pati. Mani nācās ļoti iedrošināt, jo šī kūka bija mans izaicinājums. Piebildīšu, ka cepu, liku kopā, dekorēju – 3 dienas! Šī bija mana patiesi laikietilpīgāka kūka, kura pakutināja arī manus nervus.
Šī kūka gan bija tikai izmēģinājums, jo uz lielo balli kūka izskatījās citādāka, tai bija +1 kārta klāt, nolīdzinātas malas, kuras bija apsmērētas ar krējumu un dzērveņu ievārījumu, un aplipinātas ar pāri palikušo biskvītu, kurš tika grauzdēts cepeškrāsnī. Ja kādam interesē recepte kā šo brīnumu pagatavot, tad šeit atstāšu recepti – ciparburtu kūka. Pieminēšu to, ka krēmu netaisīju pēc receptes, jo pēc diviem mēģinājumiem sapratu, ka receptē minētais krēms nekam neder. Tāpēc taisīju sviesta krēmu, izmantojot sviestu, maskarpones sieru, pūdercukuru un vaniļas ekstraktu. Man daudzi jautāja kā es ieguvu “vieninieka” formu, tad nu mīļie, te ir vaļa Jūsu radošajam garam, to var izgriezt gan no cepamā papīra, gan no kartona. Manā gadījumā mani glāba kartona kaste, no kuras tika griezts trafarets.
Vakara noslēgumā, kad bērni jau gulēja un saule bija norietējusi, tad ar labām domām laidām gaisa laternas. Un ja nu kāds tagad saķer galvu, ar domām cik bezatbildīgi cilvēki, ka kādam postām īpašumu, tad varat nesatraukties, tik cik skaisti laternas pacēlās gaisā, tik pat skaisti tās arī nonāca lejā (nodzisušas) mūsu pašu īpašumā.
Paldies,paldies ikvienam, kuri atrada laiku, lai mērotu tik tālu ceļu uz Riharda gada ballīti, paldies arī tiem, kuri netika, bet domās bija ar mums un sveica mūs šajā dienā attālināti. Paldies mūsu vecākiem, kuri mūs atbalstīja un palīdzēja, lai svētki būtu. Paldies Jums visiem!
