Maģiskais astoņpadsmitais
jeb par to kā mēs satikāmies
Mūsu satikšanās laiks bija nolikts uz Jāņiem, lai arī es tik ļoti cerēju, ka mēs tiksimies ātrāk, jo pēdējās divas nedēļas vilkās kā vesela mūžība. Es jutos pārgurusi no saviem apkārtmēriem un karstuma. Jā, arī pirms gada bija karstums un tikpat burvīgs laiks kā šodien.
No filmām biju secinājusi, ka pazīmes, kad tuvojās lielais “grand finale” : neciešamas sāpes (momentāli), no tevis iztek vesels okeāns un ir jābrauc superātrumā uz dzemdību namu, un pāris min. laikā bērns ir ārā ar superlielu brēku. Es sevi mazliet ļoti apbēdināju, jo nekas no filmām redzētā nebija īstenība. Ne man.
17. jūnija rīts bija iesācies kā parasti, ap vakarpusi nolēmām doties uz Bausku, jo jau sen bija izslavēta “Taverna”, vieta kur gatavo neizsakāmi gardas un lielas karbonādes. Mums kā gardēžiem vajadzēja pārbaudīt šīs tautā jau pārbaudītās vērtības. Bija labi, patiešām! (neapmaksāta reklāma) Gaidot mūsu pasūtījumus, es sapratu, ka kaut kas nav īsti kā vajag. Sāka sāpēt, jūtu, ka no manis kaut kas tek pa pilītei… Apkārt cilvēki pie galdiņiem, kuri jau mani sāk jocīgi pētīt, bet kā nepētīsi, ja meitene ēd savu karbonādi, ķeras ar abām divām galdā un vaid. Centos vaidēt klusi, lai nebojātu atmosfēru citiem apmeklētājiem. Draugi tik nemitīgi piedāvā – brauksim. Varbūt vajag tiešām braukt uz dzemdību namu. Uz visu to, es atbildu noraidoši un lepni turpinu vaidēt un ēst savu karbonādi.
Dodoties mājup (~plkst. 20:00) sapratām, ka nu jau ir “deadline”, jo mašīnā ķēros visur, kur varēja ieķerties un mazliet skaļāk vaidēju. Labi, ka telefonā jau aptuveni 2 mēnešus bija “contraction monitor” aplikācija, kas norādīja uz “deadline” 40 sek. sāpes un minūte pauze. Bet cik labi, ka mēs bijām kaut kur starp Bausku un Rīgu, un dzemdību nams (dzN) atradās tik tālu kā Pekina (tobrīd man tā likās), lai arī joprojām teicu, ka uz nekādu dzN nebraukšu.
Nonākot mājās draugi palika uzstājīgi, ka jābrauc, bet es ar savām atrunām attapos mājās – vannā, sēžot un izvannojot savas sāpes. Pa to laiku draugi aizbrauca sapirkt atlikušās lietas dzemdību somai, it kā soma bija gatava, bet tomēr bija lietas, par kurām bija piemirsts. Tāpēc vienmēr sakārtojiet somu laicīgi. Vienmēr!
Nonākot dzN jaukā daktere laipni pajautāja vai mani kas satrauc, uz ko es atbildēju: “Es laikam dzemdēšu!” Tikpat laipni un jauki viņa mani pavadīja mazliet tālāk un aplūkoja, kur konstatēja, ka pusi no ceļa esam jau nogājuši (5cm atvērums). Man mazliet šoks un sāpes. Atkal sāpes. Nonākuši dzemdību zālē varējām iekārtoties ērtāk, cik nu ērti katrs varējām. Centos sāpes izsāpēt dažādi: dejojot, sēžot uz bumbas, staigājot, bet pats labākais, kas man palīdzēja bija sēdēšana uz bumbas un elpošana kopā ar Oskaru, tas bija kā punkts uz “i” un protams duša. Tāpat leģendārā skaņa “ssssss” bija viens no veidiem kā izsāpēt sāpi.
Plkst. 02:00 vecmāte paziņo, kāpsim uz gultas un sāksim strādāt. Tobrīd es jau lidoju kaut kur citur. Likās, ka veselais saprāts un domas ir pavisam tālu, tālu… Tāpēc liels mans atbalsts un veselais saprāts bija Oskars, kurš klausīja dakteres norādēm, turēja man roku, deva padzerties un lika atvēsinošu dvieli uz galvas. Ja nebūtu viņa, tad es tiešām netiktu galā. Cik labi, ka Tu man biji, ka palīdzēji, ka biji blakus. Paldies Tev! Tāpēc cepuri nost tām sievietēm, kuras spēj šo izdzīvot vienas, jo es to nespētu.
Man vajadzēja laiciņu, lai saprastu, ko vecmāte no manis vēlās un kas tieši man ir jādara. Šķita, ka jau sāku visu darīt pareizi, kad pēkšņi man paziņo: “Toņi ir izmainījušies (pasliktinājušies), ir aptinusies nabassaite!” Kā ar bomi pa galvu man šie vārdi. Atkal domas kaut kur citur. Satraukums. Bet vecmāte tik nosaka: “Spied! Tu vari. Vēl. Vēl.” Man acis peld, ir neizsakāms nogurums. Paskatos ik pa laikam pulkstenī un laiks rit, ir pagājusi jau vesela stunda. Es vairs nevaru. Gribu gulēt. Un tad vecmāte uz mani paskatās un saka: “Spied līdz brīdim, kad teikšu stop.” Viss. Apjukums. Daktere paceļ un parāda mazuli. Manas domas – kāpēc viņš neraud, kāpēc nav skaņas, kas notiek…Bet viss ir kārtībā!
Plkst. 03:41, līdz ar Rīgas pamošanos šajā pasaulē ieradās Rihards. Tobrīd apstājās viss. Man nebija spēka paraudāt vai pasmaidīt, bija liels nogurums. Taču pats labākais tobrīd, kas bija – mēs visi trīs bijām kopā. Rihards uz manām krūtīm un blakām Oskars, kurš rūpējās par mani, par mums. Neizsakāmas sajūtas. Tā piedzimu par mammu es. Tā piedzima par tēti Oskars. Un tā piedzima Rihards. Tā radās vēl viena stipra ģimene.
Nekas nav neizdarāms. Viss ir iespējams, ja blakām ir īstais cilvēks, kurš Tevi atbalstīs, pasniegs roku un vienkārši būs ar Tevi!
