Svinēt dzīvi ar divgadnieku jeb divgadnieku krīze

Šis raksts nebūs par to kā pareizi uzņemt viesus mājās, ja Tev mājās ir divgadnieks, tāpat šis nebūs raksts par to kā pareizi izvēlēties vīnu, sasliet kājas gaisā un neņem vērā divgadnieka kaprīzes (būšu atklāta – gribētos gan), un tāpat šis raksts nebūs par to, kā tieši svinēt dzīvi, ja Tev mājās aug divgadnieks.

Šis būs stāsts par sievieti vienkāršo, mani, kura ļāvās “norauties” no sava divus gadus jaunā dēla un centās nesajukt prātā.

Pieļauju, ka vairums no Jums ir lasījuši kliedzošus virsrakstus un rakstus par to, kas par sugu ir ‘divgadnieki’ (bērni īsi pirms divu gadu vecuma un sasniedzot divu gadu vecumu), ko tie ēd (vecāku nervus) un kā dzīvo (dzīvo vājprāta apjukumā no savām emocijām).

Iepriekš jau esmu rakstījusi, ka man ir bijušas savas grūtās dienas. Dienas, kad gribas pazust no zemes virsas. Dienas, kad gribas sakrāmēt koferi un aizdoties. Dienas, kad gribu būt tikai es. Pati sev. Un nevienam citam. Taču es nekad nebiju iedomājusies, ka var būt vēl ‘sūdīgāk’ (centīšos nerunāt caur puķēm) par visām tām reizēm, kuras jau ir bijušas. Godīgi teikšu, ka kopš maija un līdz pat augustam man gribējās tik ļoti pazust…

Es jau iepriekš pati biju ‘izstudējusi’ dažādus rakstus, publikācijas, viedokļus un nonākusi iekšējās sarunās ar sevi – nez vai manam bērnam būs šī “divgadnieku krīze”; interesanti kā tā izpaudīsies utml. Tomēr jāatzīst, ka nedz lasot, nedz klausoties, nedz ņemot vērā citu pieredzi īsti tam pats Tu nevari sagatavoties, JO tie cilvēki ir tik mazas būtnes, bet ar tik lielām personībām, un katrs viņi ir tik dažādi un unikāli reizē, ka galva var pārplīst pušu no tā, kā viņi katrs spēj “manipulēt”, ar mums vecākiem, šajā vecuma periodā. Tu it kā vari domās “nobriest” tam, kā tas būs, vari izsvērt visus par un pret, taču īstais risinājums būs rokās tikai tad, kad patiesi mēs paši saskarsimies ar šo “divgadnieku krīzi”.

Es skaidri zināju, ka Rihards pārbauda visas manas robežas, viņš pārbauda ikvienu manu nervu un tad visu nervu sistēmu kopumā. Lai kā arī es censtos to visu saprast un pieņemt, es tomēr nespēju apvaldīt pati savas emocijas un burtiski “sprāgu vaļā kā vulkāns”. Es bļāvu, kliedzu, brēcu, metu mantas pa gaisu, kulakus situ pret sienu (šis gan notika mirkļos, kad to neredzēja neviens), raudāju . Es biju tāds cilvēks, kuru principā būtu jāievīsta “baltajā kreklā”. Skaidrs, ka arī bērns pēc šādām mammas emocijām ir vairāk kā nervozs, uzvilkts un nestabils. Katru dienu sāku ar domu – šī diena nebūs tāda pati kā vakardiena…10x ieelpa un 10x izelpa. Pēc šī noteikti vairums domās, ka man aug emocionāli nenobriedis un sačakarēts bērns, jo kopā ir ar tādu māti, bet šie viedokļi, tad, lai arī paliek pie tām gudrajām mammām (bieži vien sievietēm bez bērniem, bet kuras zina visu par visu vai tās mammas, tiešām mammas, kuras maksā naudiņu un iet uz gudrām lekcijām un tagad domā, ka zina visu un ir tiesīgas mācīt). 🙂

Protams, ka es ņēmu rokās viņu un mierināju brīžos, kad viņam viss bija slikti, kad tas mazais cilvēks netiek galā pats ar savām emocijām. Darbojāmies dažādi, lai sliktās domas un emocijas apvaldītu, bija pat mirklis,kad es sapratu, ka neviens no risinājumiem nedarbojas un sāku vienkārši neņemt vērā šos dusmu un psihošanu pilnos mirkļus, devu viņam laiku pašam tikt ar to galā. Patiesi kādu mirkli tas izdevās – pēc tā bija mierīgāks gan Rihards, gan es, jo nebija vairs lieku drāmu un emociju. Es viņam ļāvu risināt pašam savas problēmas kā lielam divgadniekam. Taču vienu mirkli atkal mans emociju maiss sprāga vaļā, jo es nespēju izturēt to, ka es nezinu 75% gadījumu kāpēc viņš raud, kas ir pie vainas. Bija pat sajūta, ka atliek pateikt vienu zilbi ne tā vai paskatīties uz viņu un drāma ir gatava. Nekad nebiju iedomājusies, ka viens mazs cilvēks spēj sapurināt nervu sistēmu tik ļoti un vēl pieaugušajam.

Bija brīdis, kad ar lielu mantu koferi un Rihardu padusē braucām dzīvot uz laukiem pie maniem vecākiem. Domāju, ka tas palīdzēs – vides maiņa, citi cilvēki, nevis tikai mamma un tētis un galu galā tur ir mana māsa, kuru Rihards absolūti dievina, jo tā ir viņa Aī (tā Rihards sauc savu tanti Elīnu). Lai arī drāmas mazinājās, tomēr tik un tā es nespēju emocionāli tikt galā ar to spriedzi. Sapratu, ka tā es vairs nespēju. Nespēju mocīt sevi un nespēju mocīt savu bērnu, jo kuram gan vajadzīga emocionāli nestabila mamma, kura trako līdzi bērnam. Nevienam. Tā nu noliku fakta priekšā vecākus (paldies viņiem, maniem mīļajiem, par šo milzīgo sapratni, viņi man ir zelts), ka es braucu uz nedēļas nogali prom uz Rīgu, taču Rihards paliek šeit, laukos. Protams, ka tā nebija problēma, jo vecvecākiem mazbērns ir tik liela dāvana, ka viņi gaida viņu ar atplestām rokām.

Atdzīšos, ka šī nedēļas nogale bija taisni tas, kas nepieciešams, tas bija kā maksimāls “restarts”, es atbrīvojos un ne mirkli nedomāju par Rihardu. Ne tāpēc, ka man neinteresētu kā viņam iet vai nemīlētu, bet gan tāpēc, lai ļautu mums vienam no otra atpūsties. Protams, ka dienas beigās rakstīju/ zvanīju mammai kā viņiem pagājusi diena, bet es skaidri zināju, ka slikti jau nevar būt, jo viņš jau ir pie savas ģimenes, pie saviem mīļajiem, kas viņu mīl un lutina. Pēc šādas nedēļas nogales pievienojās vēl trīs burvīgas nedēļas nogales pēc kārtas, kur mēs atpūtāmies viens no otra. Man bija sajūta, ka esmu tik ilgi gaidītājā atvaļinājumā pēc divu gadu pauzes.

Man viena māmiņa reiz jautāja, cik vecs ir Rihards, es ar lepnumu teicu -pēc pāris dienām būs divi gadi.

Tad māmiņa jautāja – tāda divgadnieku krīze patiešām pastāv?

Uz ko es – pastāv, pastāv!

Viņa – Nopietni???

Es – pavisam nopietni

Viņa – man grūti noticēt, lai arī draudzenes un paziņas saka, lai sagatavojoties, jo tas “velkoties” līdz pat 3 gadu vecumam un esot traki, bet man negribās ticēt, ka ir tik traki.

Uz ko es viņai – traki ir tad, kad Tev nav kam lūgt palīdzību. Traki ir tad, kad vecvecāki nav rokas stiepiena attālumā, bet dzīvo citā valstī un citā Latvijas galā. Traki ir tad, kad netiec vairs galā pats ar sevi. Traki ir tad, kad tavam otram cilvēkam dēļ darba nav iespējams Tev iedot brīdi sev. Un traki ir tad, kad Jums visiem vai abiem kopā ir traki. Vot tas ir TRAKI!!!

Pēc visām šīm “Hameleonu rotaļām” nu jau gribas teikt, ka ir labāk, nu mazliet vieglāk. Ļoti daudz dod tas, ka šobrīd esam uzsākuši bērnudārza gaitas, līdz ar to mazāk mums savu kopējo kašķu, lai arī pa tām 5h, kuras pavadām vakarā kopā tāpat tiekam pie savas “kašķu devas”. Bet attiecības tādas ir, arī lielajiem cilvēkiem ar mazajiem. Rihards ir tikpat emocionāls bērns kā ikviens, ja kādreiz nenotiek pēc viņa plāna vai iecerēm, ja nedabū kāroto, vai ja tiek aizrādīts, lai tikai pasargātu viņu vai parādīts kā ir pareizāk. Šis ir posms, kur reāli gribās dzirdēt ne vairāk tos padomus, ieteikumus, bet vienkārši vārdus – būs labi; es Tevi saprotu; tas pāries. Reizēm vajag tiešām tik vienkāršas frāzes, lai spēcinātu to pieaugušo, lai apvaldītu emocijas. Un galu galā pēc tādiem ‘kritiskiem’ posmiem es joprojām Rihardam esmu vajadzīga, viņš joprojām mīl mani un tēti, viņš skrien pie mums, mīļo un bučo mūs un nelaiž vaļā, ja kurp dodamies.

Caur šādiem posmiem mācos nepārtraukti gan es kā vecāks, lai kļūtu ne tikai fiziski spēcīgāka, bet arī emocionāli, bieži vien tas iespējams nesanāk tik labi kā vēlētos, tomēr es cenšos, gan Rihards kā bērns, lai spētu saprast lietu kārtību šajā dzīvē, parādības, lai spētu tikt galā ar sevi un savām emocijām un iespējams reizēm, lai spētu palīdzēt arī man tikt skaidrībā ar viņu un sevi. Tā ir nepārtraukta mācību stunda kā augt par labu vecāku. Tev nav jābūt labam vecākam priekš citiem, priekš draugiem, priekš vecvecākiem, Tev ir jābūt labam vecākam tikai un vienīgi priekš SAVA bērna. Nav nozīmes ko domā tā sabiedrības daļa, kura iespējams nesaskaras ar šo posmu vai saskaras pilnīgi savādāk. Katram savs stāsts. Katram savas metodes. Nav vienas tādas īstās un pareizās. Mums visiem.