Pirms Māmiņdienas pateicība
Īsi pēc Riharda dzimšanas man daudzi uzdeva jautājumu – kā ir būt mammai? Tajā brīdī atbildēt skaidri nespēju, kā tas ir – būt mammai – jo tobrīd manī mutuļoja neizsakāmi daudz emociju. Tas viss bija kaut kas jauns. Tā bija tā neizmērojami lielā mīlestība, pateicība, rūpes un neziņa. Tas viss un daudz kas cits vienuviet.
Tagad es varu pateikt, ka būt mammai tas ir nepārtraukts darbs pašai ar sevi, tā ir ļoti nopietna un biedējoša loma reizē, bet visam tam pāri stāv neizmērojama mīlestība pret to cilvēkbērnu, ko Tavs ķermenis ir izšūpojis un izlolojis deviņus skaistus mēnešus.
Skaidrs, ka mums kopā ir labas un sliktas dienas. Ir dienas, kad viens uz otru bļaujam, kad raudam, ar vai bez iemesla, kad vienkārši nesaprotam viens otru. Taču ir dienas, kad varētu apskaut, bučot un smaidīti nemitīgi. Tas viss ir balansā. Un tās ir veselīgas – vecāku un bērnu attiecības.
Ja es nebūtu kļuvusi par mammu, tad es nezinātu cik patiesībā tas ir grūts darbs. Bērni ir mūsu atspulgs, tie mums liek mācīties tik ļoti daudz. Tie mums liek saprast uz ko mēs, vecāki, esam vai neesam gatavi, kas ir mūsu vājās un stiprās vietas, ko mēs protam, bet kas mums vēl ir jāapgūst, ko mēs spējam paveikt, ja gribam, bet ko mēs nedarām, ja vajag. Tā ir mācību stunda – būt ģimenei, vecākam, mammai, tētim, bērnam – visas dzīves garumā.
Es zinu to, ka kļūšana par mammu nenotika tāpat vien, es ticu tam, ka dzīvē visam ir savs izskaidrojums un tam, ka kāds regulē to Tavu dzīves “parādi” un viss notiek tieši tā kā tam jānotiek, tam visam ir savs iemesls.
Es zinu, dēliņ, ka Tu ienāci manā dzīvē tieši tad, kad tas bija nepieciešams. Tu ienāci laikā, kad vienas durvis tiek aizvērtas, bet tiek atvērtas nākamās. Tu liki un joprojām liec uzlūkot dzīvi ar citām acīm. Tu liec apsvērt un izsvērt visus par un pret. Tu ienāci manā dzīvē kā vislielākā dāvana. Es nevarētu būt vēl pateicīgāka un laimīgāka šobrīd. Tu esi man un es esmu Tev. Mēs esam viens otram. Paldies par katru dzīves mācību ko māci man. Paldies, ka veido un pilnveido mani. Paldies, ka tici man brīžos, kad pati sev neticu. Paldies par to neizmērojamo mīlestību ko sniedz. Paldies par neskaitāmajām bučām, vienalga vai tās slapjās parastās vai piena šokolādes un biešu zupas. Paldies par ciešajiem apskāvieniem un ļoti ciešajiem. Paldies, ka pieņem mani tādu, kāda es esmu, ar riktīgu bardaku un zirnekļu tīkliem manos “bēniņos” (lasīt: galvā).
Mums priekšā vēl tik ļoti, ļoti daudz piedzīvojams un izdzīvojams. Es zinu, ka bez Tevis šodien vairs nu nekādi nespētu, nevarētu un nemaz arī negribētu, lai arī cik krunkas mamma sev uz pieres reizēm savilktu.
Es nespēju sagaidīt kad Tu teiksi vārdus – mammu, es Tevi mīlu! Un es teikšu – es Tevi arī!
Mīļās mammas, lai Jums šī Mātes diena paiet tik lielos priekos, ka gribas lēkt, skriet, bļaut un spiegt. Izmīļojiet savas lielākās dāvanas, savus ziediņus un pumpuriņus. Pasakiet viņiem paldies par to, ka viņi ir, jo bez viņiem mēs nebūtu mammas, jo bez viņiem mēs nebūtu laimīgas.
Lai sirds silti!
Riharda Mamma
