Tu neesi viena
Vai nogurt ir dabiski? Vai ir jākaunas no tā, ka Tu nespēji vairs uzturēties savā komforta telpā – mājās pie ģimenes? Vai ir jābaidās no tā, ka tu jūties ne tikai fiziski nogurusi, bet arī emocionāli?
Manuprāt, tā ir normāla cilvēka reakcija/ sajūtas – justies nogurušam visos veidos, justies nekomfortabli savā vidē (kur reiz Tu juties komfortabli). Tā būtu jau problēma, ja mēs tā nejustos. Nogurstam mēs visi, ne tikai mammas, ne tikai tēti. Nogurst arī tavs kaimiņš no savām ikdienas rūpēm, tas sirmgalvis pretējā ielas pusē no nemitīgajiem ārstu apmeklējumiem, tā topošā māmiņa no toksikozes, tas puisis no savas neizlēmības par to vai pārkrāsot savu auto melnu vai sarkanu. Mēs nogurstam no lietām, sajūtām, no cilvēkiem un reizēm arī no sevis.
Šis nav kārtējais kliedzošais raksts/ vēstījums sabiedrībai par to, cik sasodīti grūti ir būt mammai, kamēr visiem pārējiem viss ir viegli. Šis ir vēstījums tām sievietēm, mammām (topošajām un esošajām) – JŪS NEESAT VIENAS! Pat tad, ja Jums šķiet, ka Jūs vienīgās tā jūtaties. Kad Jums šķiet, ka esat vienas un nesaprastas.
Pirms nedēļas es sēdēju uz grīdas un raudāju, tas nebūs pārspīlēti teikts, ja teikšu, ka raudāju visu dienu. Bērns skraidīja savā nodabā viss nošķiedies ar ēdienu, grīdas bija netīras no ēdiena pārpalikumiem, slapjas no izlietās tējas un ūdens, gultas nesaklātas, virtuvē trauki kliedza pēc tīrības, bet dzīvoklis pēc spodrības un tur istabas nostūrī drēbju kalns, kurš sauca pēc svaiguma un kārtības. Bet es tik turpināju sēdēt un neko nedarīt. Protams, ka dienas otrajā pusē es mazliet saņēmos un centos paveikt visu to, lai dzīvoklis un bērns pēc kaut kā izskatītos. Lieki ir piebilst, ka visa nervu sistēma bija tik ļoti uzvilkta, ka mirkļos, kad savu muti vajag paturēt ciet Tu sabļauj uz bērnu. Tu saproti, ka Tu sāc viņu nervozēt un lieki tracināt. Tajos mirkļos es sevi tik ļoti neieredzu, jo man šķiet,ka nekas ļaunāks nav par to brīdi, kad mamma bļauj uz Tevis. Un tajos brīžos es sajūtos kā sasodīti slikta mamma vien par to, ka atļāvos pacelt balsi, tikai tāpēc, ka bērns ir atļāvies mazliet vairāk kā vajadzētu.
Tas bija mirklis, kad es jutos ne tikai fiziski izlādējusies, bet arī emocionāli. Man tā visa bija daudz par daudz – nebeidzamās nekārtības, ēst gatavošanas, tā būšana ar bērnu 24/7, kur pat iešana uz tualeti nav tavs glābiņš bez viņa, jo Tu esi tas vienīgais cilvēks, kuram viņš dodas līdzi pat uz tualeti, nemaz nerunājot par mazgāšanos vai citām lietām. Es jutos kā vāvere ritenī, jo šķita, ka katrs gaida no manis kaut ko, šķita, ka pat kaķis no manis tikai kaut ko gaida. Goda vārds! Protams, ka es jūtos joprojām nogurusi, taču ne tik ļoti vairs. Man ļoti pietrūkst laika sev, tā laika, kad man nav jādomā par citiem, kad man nav jāziedo savs laiks citiem, kad es varu būt tikai sev – tagad un šeit. Es ļoti mīlu savu ģimeni, taču vēl vairāk es mīlu sevi, jo ne tikai manai ģimenei ir jābūt ar mani un jāpacieš mans emocionālais un fiziskais sabrukums/ nogurums, bet arī man pašai. Taču es nevaru tikt ar to galā, ja es neesmu tikusi skaidrībā pati ar sevi, ja es nebūšu pabijusi vienatnē ar sevi, ar saviem tarakāniem, savām domām un pārdzīvojumiem. Es spēšu būt funkcionāla un ģimenei noderīga tikai tad, kad man būs bijis laiks sev. Visiem ir zināma vispārinātā frāze, ja sieviete ir laimīga tad arī ģimene ir laimīga. No offense vīrieši, tēvi, vīri, dēli un draugi, bet būsim atklāti – sieviete ir ģimenes kodols, sieviete ir tā, kas vairums gadījumu rada to māju sajūtu, kas rūpējās ne tikai pa Jums, ģimeni, Jūsu kopīgajiem mājas mīluļiem, bet kas dara visu to, lai jūs justos laimīgi, omulīgi un arī paēduši. Palūkojaties uz savām mammām, es lieku roku uz sirds, ka Jums Jūsu mammas ir pašas, pašas labākās, jo mamma bija/ ir Jūsu ģimenes kodols. Ar šo es negribu pateikt vai likt nojaust, ka vīrietis ir nulle ģimenē. Nē,nē, tā es nesaku. Bez vīrieša nebūtu ne bērnu, ne māju, ne tā mājas mīluļa, ne tā nepieciešamība kādam radīt to māju sajūtu un sniegt savas rūpes. Es gribu pateikt, ka katrs spēlē lielu lomu, taču ir jāapzinās tie brīži, kad kādam šī loma paliek jau par smagu, kad ir nepieciešams atbalsts un risinājums.
Šodien man uzrakstīja kāda mamma. Es jūtos pagodināta, ka savas sajūtas viņa uzticēja man, ar viņas atļauju es citēšu viņas vēstuli:
Šo var pieskaitīt pie čīkstēšanas vai jeb kam citam, bet tā ir dzīves reālā patiesība. To ir izjutis pietiekoši liels māmiņu pulks – emocionālā depresija, pēcdzemdību depresija, vai kā nu katrs to sauc. Visa pamatā ir nogurums no bērna, jo Tu esi pārāk ilgu laika posmu kopā ar viņu, bez pauzes, bez atelpas, bez “es iziešu viena pasēdēt kafejnīcā”. Brīžiem es sēžu un domāju, kā tas ir mierīgi, ar vieglu sirdi, aiziet ar meitenēm pasēdēt. Sākas problēma jau pašā saknē – kur atstāt bērnu, ēšanas problēma, ja Tev ir “krūts” bērns utt. Doma jau pagaist pašā sākumā, lai cik izsapņota tā būtu. Laiks sev. Kā tas ir/ bija, kad tev ir laiks sev? Esmu pārāk ilgi bijusi tikai mamma kādam… Vēlos būt sieviete. Justies brīva. Piepildīt elementārās vajadzības un savas vēlmes. Bet kā? Nav atbalsta jau sākumā.
Es skaidri zinu, ka ja šo fragmentu ieliktu ‘facebook’ “taimlainā”, tad tur pavīdētu tādi komentāri – ko tad taisīji bērnu, ja netiec galā; beidz čīkstēt citiem ir grūtāk kā tev; kam tagad viegli; nabadzīte; turies, būs jau labi; a,kur bērniņa tētis utt. Šī nav čīkstēšana tāpat vien par kaut ko. Tas nav stāsts par to, cik slikta valsts, ka valdībā muļķi vai Kiviča un Skulmes epopeja. Tās ir sievietes pārdomas, sajūtas par to, ka ir mazliet grūti. Viņa negaida, lai tiktu žēlota, nomētā samazgām tikai tāpēc, ka runā par to kā jūtās. Viņa grib justies sadzirdēta. Viņa grib justies atbalstīta. Un tā jūtās vairums sieviešu.
….Tagad ir četri naktī, bet mājās bijām divos naktī. Guļu. Atkal bērns pamostas un krūti prasa. Baroju pa miegam. Atkal lienu zem segas. Šādi paiet ik pa push. Pulkstenis ir 06:30…mazā ir augšā. Vīrs guļ. Noguļ kārtīgi. Atkal vīram viss labi, kamēr es domāju, ar ko es esmu sliktāka par viņu? Kāpēc es tā nevaru atpūsties? Man katra diena un nakts ir darbs – brīžiem smags, bet brīžiem vieglāks, taču bez pauzēm. Jūtu, ka iekšā nāk dusmas uz visu…Bet kam vajag tādu nelaimīgu un dusmīgu mammu? ….Godīgi sakot psihais nāk virsū. Apēd Tevi. Zinu, ka šis viss kādu dienu beigsies, bet kad viss sakrīt un depresija aug ar uzviju, tad Tev šī doma ir galīgi vienaldzīga. Kā sev palīdzēt, ja nesaprot Tevi?…Brīžiem un pēdējā laikā ļoti bieži gribās aiziet pavisam prom. Pazust. Zinu, zinu nosodījumu var saņemt, rakstot šādas lietas, bet bērnu gribējām abi, bet viss smagums uz mani. Gribās sajuties mīlētai sievietei. Sievietei, nevis tikai mammai….Vīrieši jau mājās pēc darba atbrauc kā ciemos pie bērniem un loģiski, ka šāds cilvēks nesapratīs, kā tas ir, ka jūties emocionāli nestabili un vēlies brīžiem aiziet pavisam…Kur tad ir tās manas vēlmes un vajadzības? Kas tas ir? Kur? Man ir tikai bērnu vajadzības un domas, kā tās ātrāk un labāk apmierināt. Šādi cenšos sevi barot, ar citu vajadzību apmierināšanu.
Ar šo visu es gribēju pateikt tikai to, ka tas ir NORMĀLI , ja jūties nogurusi, no tā nav jākaunas, par to nav jāsmejas, tas nav jānoklusē, tā nav jāpieņem kā pašsaprotama lieta, ka Tev paliek par grūtu, par to ir jārunā un Tev ir visas tiesības būt uzklausītai un Tev ir visas tiesības pieņemt palīdzību un lūgt to, kad Tev tas ir nepieciešams. Par sievietes emocionālo un fizisko nogurumu ir jārunā. Nedrīkst pieļaut, kas sieviete “izdeg”. Bērnam/ iem vajag laimīgu mammu, tieši tāpat arī tavai otrai pusei ir nepieciešama laimīga un starojoša sieviete.
Atceries TU NEESI VIENA. Tev vienmēr ir iespēja uzrakstīt kādai citai māmiņai, kas jūtas tāpat kā tu vai vismaz līdzīgi, ja Tevi nesaprot līdzcilvēki (tuvākie). Pat tad, kad nolaižas rokas ir jāsaņemas. Es ticu, ka šis viss – mammas būšana – ir to vērts, tas atmaksāsies. Bet Tev nav jābūt šajā procesā vienai.
Runā. Lūdz palīdzību. Un vēlreiz runā. Tikai savstarpējā komunikācija spēj nest risinājumus.
