Pudeļbērns

Sociālajos tīklos es sekoju cilvēkiem, kuri mani iedvesmo, kuri mani uzrunā un kaut kādā mērā nedaudz izmaina mani vai vismaz manu domāšanu, runājot par noteiktiem tematiem.  Jau labu laiku vietnē instagram sekoju foršai dvīņu puiku mammai Kristīnei, jo tieši viņa ar savu stāstu par “pudeļbērniem” mani uzrunāja/iedvesmoja padalīties ar savu pieredzi par savu “pudeļbērnu” un ēšanu kā tādu.

Arī es, jaunizceptā mamma, biju nobriedusi par plānu – barošu ekskluzīvi, tātad tikai un vienīgi mātes (mans) piens. Biju nolēmusi, ka to darīšu līdz pat Riharda 1 g.v., protams, neizslēdzot iespēju piebarot, konsultējoties ar mūsu ģimenes ārstu (ĢĀ). Bet var plānot cik un kā grib. Tas ir taisni tāpat kā Tu vari plānot savas dzemdības, vari plānot bērna dienas ritmu, ēšanu un visu citu, bet atceries vienu – plāns nobrūk, agri vai vēlu, bet nobrūk. Tā bija arī ar mani un maniem lielajiem plāniem par – mans bērns ēdīs tikai manu pienu.

Sasniedzot Riharda 4 mēnešu vecumu, devāmies pie ĢĀ, lai noskaidrotu kā mēs augam un attīstāmies. Dakteres slēdziens – viss ir kārtībā, taču bērna svars ir neatbilstošs vēlamajam (tobrīd tie bija +300g, kas priekš Riharda rādītājiem bija maz). Protams lieki neiespringu uz to, jo katrs mazuļa attīstības mēnesis ir individuāls. Ar ĢĀ nolēmām, ka veiksim kontrolsvēršanos pēc 1,5 nedēļas, liekot klāt ēdienreizes naktī. Ko tas nozīmē liekot klāt ēdienreizes naktī – jau no dzimšanas Rihards ēda tikai un vienīgi tad, kad pats to vēlējās, tātad baroju pēc pieprasījuma, tāpat reti kad man nācās celties naktī, lai viņu barotu, jo viņš spēja kopš dzimšanas nogulēt visu nakti. Tādēļ, lai uzlabotu mūsu svara situāciju, es cēlu Rihardu naktīs augšā un liku pie krūts un tā 1,5 nedēļas garumā. Tomēr pūliņi bija veltīgi. Rihards 1,5 nedēļas laikā bija pieņēmies tikai par 150g, kas joprojām bija maz pēc ārsta teiktā. Sāku šo svara problēmu norakstīt uz to, ka arvien aktīvāk viņš attīstās, tostarp apmeklējām arī fizioterapijas nodarbības, taču papildus ĢĀ mums ieteica nodot asins analīzes, lai pārbaudītu, ka viss ir kārtībā. Tajā mirklī ar ārstu centāmies izslēgt visus iespējamos variantus, tostarp arī – celiakiju (kā iedzimtu slimību). Es biju tik ļoti izsista no sliedēm ar šo visu, ka meklēju problēmas un risinājums visur. Biju pārlasījusi interneta vietnes padsmit reizes. Padsmit reizes pārdomājusi visus scenārijus. Padsmit reizes sadusmojusies un pārdusmojusies uz visiem, jo no visām pusēm bija spiediens – vieni, ka nevajag iespringt, otri, ka jādara lietas labā kaut kas un pa vidu es – kura nesaprot, kas notiek un ko tagad darīt.

Analīzes tā arī neizdevās mums nodot, jo vēnu bija grūti atrast. Konsultējoties atkal ar ārstu nolēmām – sāksim piebarošanu 4 mēnešu vecumā, taču tas bija atkarīgs no mums pašiem vai tas būs mākslīgā piena maisījums, ko dot papildus mātes pienam vai tā būs atsevišķa ēdienreize, dodot kādu no putrām. Izlēmām par labu putrām, jo biju kategoriska (NĒ!!!) pret piena maisījumiem, jo manam bērnam ir jāsaņem tikai un vienīgi mātes piens. Ilgi šis mans kategoriskais NĒ!!! nedarbojās, jo mana mamma bija atradusi iespējamo un šobrīd, manuprāt, joprojām reālāko iemeslu mūsu nepietiekamajam svaram – mātes piens ir par liesu + Rihards tik ātri iemiga pie krūts, ka zīžot netika līdz treknākajam pienam. Kā mēs noteicām, ka piens ir par liesu? Nē, mēs nevedām manu pienu uz analīzēm, es jau kopš Riharda dzimšanas taisīju “piena banku” – saldētavā uzglabāju, specializētajos piena maisiņos, savu pienu gadījumiem – ja nu kādreiz noder. Aina pavērās acīm redzama – piens, kurš bija kopš dzimšanas bija izteikti dzeltens, taču pēdējais piens, kurš tika atslaukts nesen bija izteikti zils – pilnīgs ūdens. Sapratām, ka svars nemainīsies, ja turpināšu pati barot  viņu, dzīvojot stresā par to vai svars būs pietiekams. Tādēļ izlēmām par labu mākslīgajam piena maisījumam, neatsakoties galīgi no mātes piena, es to devu papildus piena maisījumam. Lai saprastu vai šis scenārijs strādā – piena maisījums, putra un mātes piens (jo tomēr nevēlos liegt bērnam mātes pienu) es biju sastādījusi tabulu, kur Rihardu svēru katru dienu ( no rīta un vakarā) nedēļas garumā, lai saprastu vai svars mainās (pietiekoši). Svars mainījās izteikti, līdz Rihards bija sasniedzis to ciparu, kuru bija nepieciešams sasniegt. No šī plāna vairs neatkāpos, turpināju barot viņu arī turpmāk ar piena maisījumu līdz brīdim, kad īsu brīdi pirms 5 mēnešu sasniegšanas Rihards pateica kategorisku nē – mātes pienam (krūts zīdīšanai).

Mans scenārijs par zīdīšanu ar krūti līdz gada vecumam nobruka tieši tajā mirklī, kad Rihards aizgrieza galvu prom un neizrādīja nekādu interesi par mātes pienu, pat ne tajā mirklī, kad mātes piens tika piepildīts pudelītē. Es ar visu savu mātes pienu un piena banku varēju iet ieskrieties. Protams, ka piens turpināja ražoties, tomēr visas šis situācijas pēc, lielais stresa daudzums mazināja manas piena rezerves. Es nemocījos ar “akmeņainām” krūtīm, no kurām tek piens kā ūdens no krāna, taču piens bija, bet minimāli. Tā īsti piens man pazuda pirms Riharda gada jubilejas. Bet piena maisījums atrisināja tik daudz problēmas un tas tik ļoti atviegloja manu ikdienu. Es skaidri zināju cik daudz mans bērns izēd vienā maltītes reizē, kā arī to, ka ar svaru viss būs kārtībā, jo es nemoku sevi vairs ar muļķīgām domām un stresu, un neatstāju savu bērnu badā. Runājot par piena banku – lielu daļu izlēju, jo Rihardam mans piens negāja pie sirds vairs, bet kādu daļu vienkārši izlietoju, gatavojot putras.

Protams, ka pa šo tematu man sāpēja ļoti sirds, nosodīju pati sevi un joprojām mazliet ir sāpe par to – ka es par māti, ka pat savu bērnu pabarot nespēju, kas nespēju dot viņam to mātes pienu, ka izdaru pāri, BET viss, kas bija pirms visa šī bija elle man un bērna mocīšana, šobrīd Rihards ir tik laimīgs un veselīgs, ka uz to atskatos ar vieglu smīnu. Piebildīšu, ka apgalvojums – mātes piens ir vislabākais bērna imūnsistēmai īsti nedarbojas, vismaz manu draugu un paziņu vidū, jo bērniņi, kuri tika un tiek baroti vēl aizvien ar mātes pienu ir slimojuši vairāk nekā Rihards, kurš ir saņēmis mākslīgo piena maisījumu, līdz ar to par vienu no faktoriem, kāpēc nevēlējos piena maisījumu Riharda uzturā ir saņēmis sakāvi. Protams, ka nestrīdēšos ar speciālistu apgalvojumiem par mātes pienu, es joprojām uzskatu, ka tas ir pats labākais un bērnam mātes piens ir jāsaņem, par to nav divu domu. Dalos vienkārši ar saviem/draugu/paziņu novērojumiem par to. Tāpēc tas nav zinātniski pierādīts un uz to nav jāieciklējas. Tas parāda vien to atkal – cik dažādi ir stāsti, cik dažādi ir bērni, cik dažādas ir situācijas.

Nenoliegšu, ka man joprojām (Rihardam 1 gads un 3 mēneši, kuru turpinu barot ar piena maisījumu 1x dienā) jautā vai baroju pati un nākas klausīties  citu mammu tekstos, bet es gan savu baroju līdz diviem, līdz trim gadiem, jo tas ir pats labākais. Tāpat izskan jautājums – Jūs citus risinājumus nemeklējāt vai uzskati, ka tas ir tavam bērnam labākais utt. Manuprāt, nevienam nav tiesības veikt kaut kādu izpēti un sniegt savus “gudros” secinājumus un spriedelējumus par to, kas manam bērnam ir vai nav labākais un vai citus risinājumus meklējām/nemeklējām, tāpat nevienam nav tiesības nosodīt nevienu mammu par to, ka kaut kādu iemeslu pēc viņa nevar vai nedrīkst barot savu bērnu ar mātes pienu. Šis temats ir liels tabu priekš manis, jo sajūta, ka nemitīgi kāds tevi baksta un atgādina – cik slikta tu esi, ka nespēji pildīt to funkciju – māte barotāja. Tāpēc nenosodi nevienu māmiņu, kura ir izvēlējusies ceļu – piena maisījums bērnam. Iespējams, ka šis ceļš viņai patiesi nebija viegls.

PIEBAROŠANA

Nākamais posms, kuru nācās izdzīvot un pārdzīvot bija burciņu periods, kura laikā mans ego atkal mazliet cieta. Es biju strikti atkal izlēmusi darboties pēc kaut kāda plāna – gatavošu savam bērnam pati; burciņas darbosies vien kā variants dodoties ārpus mājas kaut kur. Ha – ha – ha! Rihards gan tā nedomāja.

Sasniedzot 6 mēnešu vecumu, Riharda ēdienkarte kļuva bagātīgāka. Ja atmiņa neviļ, tad pirmais manis pagatavotais ēdiens, kuru Rihards pagaršoja bija ķirbju biezenis. Tās sejas grimases izteica visu. Es apņēmības pilna, pilnībā ignorējot bērna grimases turpinu dot vienu karoti pēc otras, līdz brīdim, kad bērns sāk vienkārši vemstīties… Nu ok, negaršoja. Pamēģināsim dot rītdien, jo speciālisti iesaka pieradināt bērnu pie jaunajām garšām, dodot bērnam šo ēdienu iepazīt nedēļu. Tā arī darīju. Otrā, trešā diena – reakcija tā pati. Man nervi uzvilkti. Viss slikti. Devu kaut ko citu – kartupelis + burkāns. Reakcija mazliet savādāka – pirmo karoti apēd, bet nākamajām karotēm saviebj seju un kategoriski aizspiež muti. Neēdīs un viss. Atkal dusmīga mamma un nelaimīgs bērns. Sadusmojos un nopirku burciņu – vairs neatceros, ko tieši nopirku, bet biju atbalstītāja “Rūdolfs” produkcijai un reizēm “Hipp”. Ak tu laimi, bērns ēd pilnām mutēm!

Ik pa laikam centos miksēt – kādu dienu burciņa, kādu dienu manis gatavots ēdiens, protams, ka mani centieni pabarot bērnu ar pašgatavotu ēdienu cieta sakāvi (visu laiku!!!), runājot arī par saldajiem biezeņiem un putrām kā tādām. Sapratu, ka risinājums ir tikai viens – dzīvot uz burciņu ēdiena un veikalā nopērkamajām mazuļu putrām. Tas sanāca manam maciņam ļoti dārgi, jo bija nepieciešams gan to biezenīti pirkt, gan putru, gan mākslīgo piena maisījumu, jo pēc ārsta teikta – bērna ēdienkartei jābūt dažādai.

Vienīgais, ko viņš ēda bija manis samīcīts banāns. Viss.

Protams, ka izmēģināju arī taktiku – “apčakara kantoris” – tukšajā “Rūdolfs” biezeņa burciņā liku savu gatavoto biezeni, bet naivā…Bērns nav muļķis. It kā bērna priekšā atver burciņu, ieliec karoti, tad sniedz to viņam lai viņš plaši atvērtu savu muti, bet pretim saņem – aizspiestu muti un joprojām kategorisku nē. Joprojām netieku skaidrībā vai ēdienam bija specifisks aromāts, kuru viņš juta un atpazina vai reāli bērniem darbojās čujs,ņuhs un poņa. Beigu beigās smejoties izteicu pieņēmumu, ka tas dēļ zobu neesamības, tāpēc arī neēd manis gatavoto.

Šādi noņēmos , dzīvojot uz burkām, veikala putrām un piena maisījumu līdz 10,5 mēnešu vecumam, līdz kādu dienu viņš sāka akceptēt manis gatavotās putras. Jā, es ik pa laikam viņam piedāvāju savu gatavoto ēdienu, bet līdz tam tas viss cieta sakāvi. 11 mēnešu vecumā sāka Rihardam nākt pirmie zobi un smejies vai nē, bet sāka ēst arī manis gatavoto ēdienu un ēd joprojām. Bija nokritis akmens no manas sirds un maciņš kļuva krietni biezāks. Beidzot pienāca tas mirklis, kuru tik ļoti gaidīju.

Šobrīd Rihards ēd joprojām manis gatavoto ēdienu un burciņas darbojas vien tajos brīžos, kad mums nav iespējams nekur paēst. Principā burciņa darbojas kā variants, atrodoties ceļā (automašīnā).

Šis bija vēl viens iemesls kāpēc ēšana man bija tabu temats, jo bija kauns citiem atdzīties tajā, ka mans bērns ēd burciņu ēdienu, bet neēd manis gatavoto pārtiku. No vienas puses par ko justies slikti, jo mēģinājusi esmu, bet bērns nepieņem, no otras puses – iespējams, ka centos par maz, ka nemeklēju labākus risinājums.

Mīļās māmiņas (esošās/topošās), viss ir pārejoši, stāstu un scenāriju tik daudz, bērni tik dažādi un individuāli, pieredzes dažādas un kritiķu tik daudz, BET atcerieties, ka tikai Jūs PAŠAS paļaujoties uz sevi, savām sajūtām atradīsiet to īsto risinājumu savam bērniņam un sev. Neļaujieties cilvēku runām.