Jo Jūs esat DIVI!

Īsi pēc Riharda dzimšanas un reizēm joprojām man cilvēki uzdod jautājumus – kā Jūs viens otru nepazaudējat, vai Jūsu attiecības ir mainījušās, vai spēji pateikt, ka mīli viņu tieši tāpat kā pirms bērna ienākšanas Jūsu ģimenē u.c.?

Melotu, ja teiktu, ka nekas nav mainījies, ka nepazaudēju viņu, ka mīlu tieši tāpat viņu kā pirms Riharda nākšanas pasaulē.

Man šķiet, ka pirmos trīs Riharda dzīves mēnešus es to vien darīju kā raudāju un man pat nevajadzēja īsti iemeslu, lai raudātu. Tāpat nevajadzēja īsti iemeslu, lai es spētu ātri “uzsprāgt”, pietika jau vien ar to, ka miskastes maiss nav pareizi ielikts vai produkti nav novietoti pareizi. Tajā laikā es biju tik ļoti emocionāli nestabila, ka draudzenēm rakstīju – man vajag uz psiheni; netieku ar sevi galā; nesaprotu savas emocijas…. Un tajā mirklī es pazaudēju viņu! Doma par to, ka nekas vairs nebūs kā agrāk mani beidza nost. Es tik ļoti biju pārņemta ar visu šo jauno situāciju, ka nu mēs esam trīs ne vairs divi, un mana ikdiena ir jāpakārto priekš mazā cilvēka, ka pazaudēju savu tuvāko cilvēku. Iespējams, ka tā likās tikai man un joprojām liekas man, ka es viņu pazaudēju. Man tik ļoti grūti bija pieņemt, ka viņš var nākt un iet kad vēlās (reizēm tā joprojām ir, bet daudz,daudz retāk), kad var darīt tās lietas, kas mums abiem sagādāja prieku (kaut vai iesēdies mašīnā, paņem kafiju un brauc kur acis rāda). Šķita, ka es paliku viena. Viena ar mūsu bērnu. Viena ar savu nestabilo garastāvokli. Viena ar savām emocijām. Viena!

Es laikam biju tik ļoti aizrāvusies ar bērnu, ka bērna tuvība un rūpes par viņu man deva tās sajūtas, ka no tā otra cilvēka man vairs negribās, ka nevajag intīmu tuvību, tikai tik daudz, lai apskauj mani. Tajā mirklī es sapratu – ir auzas, esmu atstājusi novārtā savu otru pusi, ka mums vairs nav tādas tuvības, kāda tā bija pirms Riharda dzimšanas. Sapratu to, ka jaunā loma – mamma – mani bija mazliet nogurdinājusi, jo bija jāaprod ar visu, jo mainījās pilnīgi viss! Bija grūti pieņemt, ka arī man ir jāmainās visam līdzi, ka man ir jāprot pieskaņoties šai situācijai, ka man ir jāspēj sniegt sava klātbūtne kā dēlam, tā savai otrai pusītei, ka man ir jāsniedz viss tas, kas viņiem ir nepieciešams. Bet Tu nespēji būt laba mamma, draudzene/sieva, ja saproti, ka ar Tevi kaut kas nav, jo no Tevis nāk tik daudz neapmierinātības, nepatīkamu emociju, ka ikviens to uzsūc no Tevis.

Es esmu cilvēks, kas vispār neprot skaisti un saprotami izteikties, runājot aci pret aci, man vieglāk ir to uzrakstīt. Tāpēc ik pa laikam rakstot, ar roku rakstītas vēstules vai vienkārši ziņas caur mobilo telefonu, es centos viņam pastāstīt par to kā jūtos, par to, kas mani nogurdina, par to, kas mani neapmierina un to, cik ļoti grūti ir pieņemt šo visu jauno. Gribējās saprast, ka šajās attiecībās es tā nejūtos vienīgā, ka šīs sajūtas mēs varam dalīt uz abiem un spējam risināt šo visu kopā, jo esam VIENS VESELS, VIENA KOMANDA un galu galā ĢIMENE.

Tikai runājot un nonākot pie kaut kādiem kopsaucējiem es jutos labāk – laimīgāka. Visa lielā problēma ir tajā, ka mūsdienās mēs tik ļoti izvēlamies nerunāt, nedalīties, noklusēt savas problēmas, sajūtas, ka mums viss liekas tik pašsaprotami, ka to cenšamies norīt un aizmirst. Bet kāpēc?

Tikai vēlāk es spēju pieņemt visu kā ir. Saprast, ka vairs nekas nebūs kā agrāk. Saprast, ka divvientulība var izpausties arī gatavojot kopīgi ēst vai doties pastaigās kamēr mazais guļ ratos. Izpratne par divvientulību un attiecībām man mainījās. Es redzēju viņu savādāku, redzēju to, cik dažādas spēj būt viņa rūpes, cik ļoti mīlestība var izpausties savādāk ne tikai ziedos, dāvanās un intīmos brīžos, tāpat es domāju, ka arī viņš mani ieraudzīja savādāku, iespējams, ka mazliet nopietnāku, bet tai pat laikā arī mazliet bezkaunīgu, koķetīgu, skaistu un mīlošu, kas veselīgās attiecībās ir vajadzīgs, lai mēs viens otru atrastu un ieraudzītu no jauna, no cita skata punkta, lai redzētu labo un slikto pusi.

Mainījās attiecības. Mainījās arī tas, ka mīlu viņu citādāk kā pirms tam, bet noteikti, ka ne mazāk. Es skaidri zinu (vismaz gribās tā domāt), ka manas rūpes, mīlestību viņš jūt. Mēs kopā spējam pieņemt visu jauno. Mēs spējam runāt viens ar otru. Mēs spējam viens otru atbalstīt. Un tikai kopā mēs spējam visu, jo attiecības veido divi cilvēki, tādēļ attiecības jāpiekopj abiem. Abiem jāmeklē iespējamās problēmas un risinājumiem. Abiem jāuzņemas iniciatīva.

Viss mainījās.

Viss ir savādāk, tas nav ne labāk vai sliktāk. Tas ir savādāk. Tas der mums – man un viņam – abiem kopā.

Arī pie jaunā ir jāpierod, bet nevis Tev vienai, bet abiem kopā. 

Jo Jūs esat DIVI.