Es, tas bērns pa vidu.
Mēs šobrīd dzīvojam tādā laikā, kad pateikt otram vai izdarīt (vienalga vai tas ir zināms cilvēks vai svešs) ko sliktu ir pilnīgi okey. Taču tas nebūt nav ne okey, ne pieņemami. Jo vairāk pavadu savu laiku sociālajos medijos, jo vairāk saprotu, cik patiesībā ap mums ir daudz neapmierinātu, nelaimīgu un “salauztu” cilvēku. Es nezinu, kurā brīdī šādi cilvēki sev atslēdza opciju būt cieņpilnam, pieklājīgām un veidot veselīgas attiecības ar līdzcilvēkiem (ar apzīmēju veselīgas attiecības es patiešām domāju – toleranci, cieņu un pieklājību pret otru cilvēku).
Arī es savā dzīves laikā (vairāk gan skolas laikā) esmu izjutusi nievājošu attieksmi, kuras dēļ man skolas laiks asociējas kā pats sliktākais laiks no manas dzīves. Kamēr vairums manu draugu stāsta, cik kolosāls bija skolas laiks, tikmēr man gribās ielīst stūrī un neteikt ne vārda par šo laiku.
Es noteikti nebiju skolas laikā tas bērns, kuru visi uzskatīja par stilīgu un ar kuru gribēja visi draudzēties, es vairāk biju tāds bērns pa vidu – draudzēties ar tevi var (noteikta cilvēku grupa), bet būs riktīgi stilīgi, ja kādu reizi tu mums ļausi sevi apcelt, nu tā balansam, ne. Un te jau vairs negāja runā par to, ka es kādam ļāvu vai neļāvu sevi apcelt, te gāja runa par to, ka man nebija vairs spēka cīnīties pret bērniem, kuriem manis apcelšana sagādāja baudu.
Sākumskolā mani ļoti “nemīlēja” viens puisis, regulāri manas mantas slēpa, mētāja pa klasi, kad sāku aizstāvēties un pastāvēt par sevi, tad viņa “zēna ego” laikam ar to aizskāru un savā virzienā dabūju pāris pamatīgus belzienus ar kāju pa vēderu. Vēlāk šim visam piebiedrojās cits puisis, kurš regulāri apcēla mani, sākot ar mantu mētāšanu, slēpšanu, beidzot ar stumdīšanu, grūstīšanu un morālu teroru.
Lai kā vecāki centās rast risinājumu šādām situācijām, tomēr to nebija iespējams izskaust. Skolu mainīt nebija mana vēlme, bet vecāki savām atvasēm nevar izstaigāt līdzi un pasargāt no visa un visiem. Ar laiku piekopu, ko teica skolotāji – gudrākais piekāpjas. Izlikos, ka manis te nav, ka uz mani tas viss neattiecās, kādu laiku tas patiešām nostrādāja, jo nebija pāri darītājiem jautri, ja tavs upuris tev neatbild. Tam visam darbību kopuma zūd jēga. Loģiski.
Nonākot pamatskolā sākās jau tipiskās pusaudžu problēmas. Vai es agrāk varēju iedomāties, ka meiteņu attīstības procesi spēs tik ļoti ieinteresēt klases puišus? Nē! Bet izrādās, tas interesēja visus puišus – ā, šitai krūtis jau izaugušas, a, kāpēc tai nav nekā? A, paskaties viņai pumpaina seja. Jā, tiešām. Paskaties tā gan ir resna, a, tai ir liels dibens. Un tā uz riņķi un līdz pat vidusskolai.
Nav jau noslēpums, ka es tāpat kā ikviena meitene šiem procesiem gāju cauri un man tika piekabinātas dažādas “birkas” klāt, piemēram, ka manai sejai ir pārbraucis pāri tanks (jo pubertāte it is what it is), ka esmu galdnieka sapnis un skaidas birstot no manis (tolaik tas bija līdz kaulam sāpīgi un joprojām ir, tikai nesaprotu vienu, kādēļ tolaik nepajautāju vai šiem brašuļiem biksēs arī viss jau ir izaudzis vai ir tikpat maziņš kā tā brīža intelekts). Jā, nenoliedzami krūšu tēma mani ir sadragājusi tik pamatīgi, ka man ir absolūti vienalga, ko saka mani paši tuvākie cilvēki, es joprojām savos 26 gados skatos uz sevi spogulī un domāju: “Pie velna, kādēļ mani apdalīja, kāpēc es nevarēju būt “normāla”?” Es tiešām vidusskolas laikā domāju, ka šis man nevilksies līdzi, ka lieli “brašuļi” būs izauguši, savākuši savas domas un es ar savām krūtīm vai jebko citu nebūšu viņiem aktuāla vairs. Bet…tā nu gan nebija. Nepietika jau ar to, ka ar tām nelaimīgajām krūtīm viss nebija kārtībā vēl izrādījās, ka es esmu staigājoša “aborta atlieka” un tādām kā man būtu jāiziet nomirt (pilnīgi spilgti šo citātu atceros un tā puiša acu skatienu, kad viņš man to pateica). Vai man sāpēja? Nenormāli. Vai sāp joprojām? Jā, laikam gan. Prāts šobrīd neaptver, ka tolaik to teica puisis, kuram bija nevis 12 gadi, bet 18!!! gadi. Lai gan šobrīd mani nepārsteidz nekas, ja šādas un ne tikai šādas frāzes spēj pateikt it kā pieauguši, nobrieduši vīrieši, tad absolūti nav problēma, ja to pasaka tikko pilngadību sasnieguši puiši.
Un atskatoties uz šo man gribas savā bērnā ielikt tieši tik daudz, lai viņš spētu saprast, ka ne viņš, ne kāds cits nedrīkst šādi izturēties! Ne viņš pret kādu, ne kāds pret viņu. Un mūsdienās jau cilvēki baigi daudz “problēmas” citos nemeklē. Pietiks jau vien ar to, ka viņu kaut kas neapmierinās tevī vai tavā dzīvē un viņš sāks to izmantot pret tevi.
Esmu sapratusi, ka cilvēki šādi rīkojās ne jau tāpēc, ka problēma ir tevī vai tavā dzīvē, bet gan tāpēc, ka šādi cilvēki netiek galā ar savām problēmām un otra cilvēka noniecināšana un pāridarījums liek viņam aizmirst par savām problēmām. Bieži vien šādi cilvēki nāk no “salauztām” ģimenēm. Vismaz visos manos gadījumos pāri darītājs nāca no ģimenes, kur vecāki ir šķīrušies, kur ģimene uzmanību akcentē vairāk uz citiem bērniem, nevis uz viņu un kur ģimenē ir cita veida problēmas.
Vai šie pāri darītāji ar saviem “varoņdarbiem” ir tikuši tālu dzīvē? Nezinu, laikam jau nē. Vai es turu ļaunu prātu uz viņiem? Vairāk nē nekā jā, bet aizmirst to visu neaizmirsīšu. Gribas domāt un cerēt, ka viņu bērni (ja tādi būs vai jau ir) nenokļūs starp šādiem cilvēkiem.
Jebkāda veida terors pret otru – morāls vai fizisks, vai abi kopā, tas nav pieņemami, tas nav normāli un tā nav neatņemama sastāvdaļa no cilvēka dzīves posma. Tā ir problēma un šādām problēmām ir jāmeklē risinājums. Palīdzība nav nepieciešama tikai upurim, bet tā ir nepieciešama arī pašam pāri darītājam.
Un katrs pats mēs varam darīt tieši tik daudz, lai veidotu normālas, cieņpilnas attiecības savā ģimenē, audzinot savu bērnus un pilnveidot sevi un savu dzīvi tiešā tā, lai nekad mums neienāktu prātā izdarīt otram pāri un tam tiešām nav nozīmes vai tu uzraksti instagramā komentāru par to, ka – zini vecīt, tev zem tā pārsega tas motors ir pēdējais mēsls; tev viena acs šķībāka par otru; vai nesaprotu kā var staigāt humpalu drēbes vai vienkārši atklāti ņirgāties par otru, neesot aiz interneta kā tāda drošības spilvena. Un nav nozīmes cik tavs aizvainojums ir “liels”, jo tu nekad nezini kā cilvēks var uzņemt šo tavu aizvainojumu – viens var ļoti pārdzīvot par to, ka apsmej viņa apģērba izvēli, bet kādam citam sāpīgi var būt, ka norādi uz kādām viņa fiziskajām problēmām, kuras cilvēks iespējams nevar un/vai nevēlās mainīt, jo viņš spēj sadzīvot ar sevi un savu dzīvi. Un šeit nav runa par kritiku. Kritika manās acīs vienmēr būs pamatota ar argumentiem, nevis rupjš un sekls kāds komentārs par kaut ko, jo redz kādam nav ko darīt.
Mīliet sevi un savu dzīvi tik ļoti, lai nevienam no mums nekad nebūtu laika otra noniecināšanai, lai mums pat šāda doma nekad neienāktu prātā!
